Mana trenere

Intervija ar Latvijas Nacionālās izlases spēlētāju #10

A.Ročāne:"Sieviešu futbols ir daudz emocionālāks nekā vīriešu"

Pastāsti nedaudz par sevi, kas esi un kāpēc futbols?

Šis ir jautājums uz kuru nācies atbildēt ļoti bieži. Mani sauc Anastasija Ročāne un futbolu spēlēju jau trīspadsmit gadus. Pirms tam nodarbojos ar basketbolu, bet traumas dēļ nācās tam atmest ar roku.

Mans brālis spēlēja futbolu un vienu dienu mammai teicu, ka vēlos nodarboties ar kādu sporta veidu. Mamma piedāvāja izvēlēties, es paskatījos uz brāli un teicu, ka gribu spēlēt futbolu. Tas viss, neskatoties uz to, ka iepriekš futbolam nebiju sekojusi, tik vien kā brālim līdzi aizbraukusi uz kādu no turnīriem.

Kā iesākās Tava futbolistes karjera?

Aizgāju uz JFC Skonto treniņu Mežaparkā pie treneres Karīnas Šakurovas, tad vēl vienu un iepatikās. Sākumā protams bija nedaudz bail, bet kolektīvs mani labi pieņēma. Tā arī ar treneri Karīnu Šakurovu esam kopā joprojām. Tas bija 2005. gads, kad sāku un esmu vienīgā, kas no tā laika komandas joprojām spēlē.

Kādā pozīcijā Tu spēlē?

Nomināli esmu centra aizsardze, bet pēdējā laikā spēlēju gan par malējo aizsargu, gan par malējo pussargu.

Arī izlases pārstāvēšana Tev nav sveša?

Jā! U15 izlase diemžēl vēl tajā laikā nebija, bet es esmu spēlējusi gan U17, gan U19 izlasēs. Pēc U19 uzreiz iekļuvu arī Nacionālajā izlasē, kur esmu joprojām.

Pieļauju, ka daudziem lasītājiem ir maza nojausma par sieviešu futbolu Latvijā, tāpēc, pastāsti, lūdzu, kas ir sieviešu futbols, kāda ir tā vieta Latvijas sportā?

 Patiesībā, jau tad, kad sāku spēlēt, ļoti daudzas meitenes nodarbojās ar futbolu. LFF daudz strādā, lai sieviešu futbols attīstītos. Iespēju robežās arī es cenšos iesaistīties šajos procesos. Es esmu LFF vēstnese un kopā ar vēl dažām meitenēm no izlases, un ar pārstāvjiem no LFF braukājam uz dažādām Latvijas vietām, vadām atklātos treniņus un popularizējam futbolu. Mēs saskaramies ar situāciju, ka meitenes pirms mūsu ierašanās neko nezina par sieviešu futbolu. Tad nu mēs cenšamies sniegt kaut nelielu ieskatu tajā. Jūtams arī rezultāts un arvien vairāk meitenes iesaistās futbolā. Ja pirms pāris gadiem U10 grupā bija tikai trīs komandas, tad pašlaik, ja nemaldos, spēlē ap astoņām U10 komandām. 'Par to jāsaka paldies LFF un, jo īpaši bijušajai Latvijas izlases vārtsardzei Ņinai Travkinai (Maksimovai), kura ar savu entuziasmu ir panākusi ļoti daudz pozitīvas izmaiņas.

Kas ir tas, kas traucē vēl vairāk kvantitatīvi palielināt meiteņu pievēršanos futbolam?

Manuprāt, pie vainas daļēji ir stereotipi. Laikā, kad vecāki vairāk vai mazāk var izlemt ar ko bērns nodarbosies, uzskats, ka futbols nav meiteņu sporta veids noteikti nenāk par labu. Tāpēc daudzas meitenes futbolā ienāk 15-16 gadu vecumā, kad jau pašas var izlemt ko vēlas un vecāki vairs nespēj iebilst.

Vai nav tā, ka Rīgas futbola skola pārvilina visas labākās spēlētājas pie sevis?

Nedomāju, ka kāds kādu speciāli pārvilina, bet lielu lomu noteikti spēlē tas, ka pie mums par spēlēšanu nav jāmaksā. Ekonomiskā situācija ir tāda, ka tas bieži vien nospēlē izšķirošo lomu kluba izvēlē. Tāpat arī liela loma ir tam, ka esam vadošais klubs. Jaunās meitenes labprāt nāk pie mums, jo kurš gan negrib uzvarēt?

Esi izcīnījusi vairākas trofejas gan ar klubu, gan izlasi, bet kādas individuālās balvas esi ieguvusi?

Patiesībā individuālo balvu ir visai daudz, bet visspilgtāk atmiņā palicis 2015. gads, kad kļuvu par Sieviešu futbola līgas labāko aizsardzi. Tā man ir viena no svarīgākajām balvām. Tajā gadā tiku nominēta arī labākās Latvijas futbolistes balvai. Jebkurā gadījumā es zinu, ka man ir kur augt un, galvenokārt, pierādīt sev, ka es varu vairāk un vairāk, neapstāties un iet uz priekšu.

Kāda ir spilgtākā epizode Tavā karjerā, nozīmīgākā trofeja?

Mēs piedalījāmies otro gadu Čempionu līgā, aizbraucām uz Somiju un pirmā spēle bija pret Ukraiņu klubu no Harkovas. Pirmajā puslaikā pēc pašu kļūdām ielaidām četrus muļķīgus vārtus, savukārt otrajā puslaikā jau spēlējām labāk un pēc vienīgā mūsu nopelnītā stūra sitiena es guvu vārtus ar galvu. Tie bija pirmie vārti vēsturē Čempionu līgā kādai no Latvijas komandām. Neskatoties uz nepatīkamo zaudējumu, tieši šis moments ir tā spilgti iespiedies manā atmiņā.

Visnozīmīgākā trofeja noteikti bija pirmais Latvijas čempiona tituls. Tajā gadā bija ļoti sīva konkurence un pēdējā spēlē uzvarot FK Liepāja ieguvām trofeju. Protams, ka panākumus ar izlasi arī nedrīkst aizmirst. 2011. gadā izcīnījām Baltijas kausu. Uzvarējām Igauniju un nospēlējām neizšķirti ar Lietuvu, ar ko pietika, lai iegūtu kausu. Atmiņā paliekoša ir arī Aphrodite cup kausa iegūšana šogad, kad finālā 11m soda sitienu sērijā uzvarējām Igauniju. Šādi turnīri vairo pārliecību par saviem spēkiem.

Kāda ir vīriešu attieksme, kad uzzina, ka esi futboliste?

Pat nezinu, ko atbildēt. Esmu diezgan labi atpazīstama un, šķiet, ka visi jau zina, ka es spēlēju futbolu. Ik pa laikam gan kādam mana nodarbošanās ir pārsteigums, bet tas vairāk tādēļ, ka viņi vispār nav informēti par sieviešu futbola eksistenci Latvijā.

Sieviešu komandu Latvijā nav daudz, tāpēc noteikti nereti nākas trenēties/spēlēt starp vīriešiem/ jauniešiem. Ar ko reāli varat konkurēt? Spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu?

Pagājušogad ar izlasi spēlējām U-14 B grupas turnīrā un izcīnījām trešo vietu. Protams, ka ir grūti ar puišiem cīnīties, jo neviens puisis nevēlas zaudēt meitenēm. Patiesībā mēs diezgan reti spēlējam pret puišiem. Viens no iemesliem ir tāds, ka puiši, izrādoties spēcīgāki, nereti mēdz izturēties nievājoši.

Vienreiz aizvadījām pārbaudes spēli pret U-19 jauniešu izlasi un tajā laikā mums izlasē arī lielākā daļa bija 18-19 gadus vecas meitenes. Domāju, ka jebkuram ir skaidrs, ka meitenes nevar konkurēt ar sava vecuma puišiem. Tajā spēlē zaudējām ar 0:21 vai 0:24. Pirmos vārtus zaudējām jau 15. sekundē un tas viss neskatoties uz to, ka mēs sākām no centra. Šādas spēles burtiski nogalina vēlmi turpināt. Ar laiku, kad emocijas norimst, jau saproti, ka šādās spēlēs objektīvi nav iespējas konkurēt.

Īsā atbilde uz Tavu jautājumu ir – reāli mēs varam konkurēt ar U-14, U-13 puišiem.

Vai ir jūtams, ka sievietes arī laukumā mēdz būt krietni emocionālākas un nereti arī rupjākas? ir redzēti video ar visnotaļ skarbām epizodēm. Kāda Tev ir bijusi saskarsme ar šo?

Es uzskatu, ka pilnīgi noteikti sieviešu futbols ir daudz emocionālāks nekā vīriešu, jo pašas sievietes ir emocionālas un sieviešu futbolā vīrietim ir grūti strādāt - daudz emocijas, pārdzīvojumi, asaras. Piekrītu arī, ka sieviešu futbols ir rupjāks par vīriešu. Man liekas ka vīriešu futbola ir ļoti daudz teātra, kad simulācija ir gandrīz pie katras divcīņas, bet sieviešu futbola meitenes nepadodas. Šī pašatdeve laukumā un cīņa par katru momentu arī raksturo meitenes futbolā, kuras pat pēc sitiena pa kājām mēģinās sagla

bāt bumbu un līdzsvaru, turpinot veidot momentu. Arī man pašai katra spēle nes savu noskaņojumu, mērķi un saturu. Tāpēc noteikti esmu saskārusies arī ar rupju futbolu laukumā.

Dokumentālā filma par Anastasiju Rocāni

Video materiāli